Romanķika

Man ir attiecības. Ar darbu. Mēs satikāmies pagājušā gada septembrī. Viņš nebija tas, ko meklēju darbā, bet es nolēmu why not give it a shot. Es negribēju būt viena. Es negribēju būt bez darba. Laika gaitā viņš man pierādīja savu vērtību. Mēs lēni un pamatīgi saaugām kopā. Kļuvām nešķirami. Mēs dzīvojam atsevišķi. Dienas es pavadu pie viņa. Brīvdienas, vakarus un dažkārt agros rītus viņš ciemojas pie manis. Mums kopā ir interesanti. Bilingvāls tas mans darbs – reizēm runā angliski, sak’ pārtulko. Reizēm – nekorektā latviešu valodā, sak’ izlabo. Es viņam mācu latviešu valodas gramatikas un stilistikas normas, viņš man rāda filmas un seriālus. Reizēm es no viņa nogurstu, reizēm man viņa ir par daudz, bet es nespēju atteikt. He excites me. Viņš ir daudzpusīgs. Mēdz būt neglābjams romantiķis, citkārt stāsta man kumēdiņus un kļūst bezgala bērnišķīgs.Viņš vienmēr mani atbalsta un ir blakus. Arī šobrīd, kamēr rakstu, viņš saldi snauž mana datora dzīlēs, gaidot, kad ķeršos pie darba. Viņš ir mana pasaule, mans viss. Tomēr uz divām nedēļām jūlijā nolēmu take a break, bet jau tagad jūtu, ka bez viņa dažbrīd nezinu, ko iesākt

Tādas attiecības es atzīstu. Un occasional booty call, jo ar darbu man ir platoniskas attiecības.

 

Leave a comment »

mūžsenās patiesībiņas darba tirgū

Man šobrīd ir randevū virpulis ar iestādēm, kas uzdod mūžsenos jautājumus par to, ko es esmu gatava dot šim uzņēmumam, kā es sevi raksturotu, ko es darītu attiecīgā problēmsituācijā, un vispār, draudziņ, kāpēc te? Īstenībā jau, kāpēc ne. Tas ir gaužām nogurdinoši censties sevi pārdot, jo, lai cik pašpārliecināta un mierā ar sevi nebūtu, man tomēr ir patīkami būt humble. Es varu! Bet kāds noteikti var labāk. Arī es dažkārt varu labāk par sevi. Mēs viens par otru labāki esam, un mēs visnotaļ esam labāki par to, kā mēs sevi redzam. Vajag tikai motivāciju, vajag pareizo gaismu, un mēs redzam, cik labi. Un jā, arī tad vienmēr var labāk.

“Tevī ir potenciāls,” man saka, “Bet tu esi otrā…”

“Mēs varam tev piedāvāt ko citu!” man teic. “Bet arī tur es varu gadīties otrā”, pie sevis nodomāju, daudz nebēdājot.

Es esmu mierā būt otrā, apzinoties, ka pienāks diena, kad būšu pirmā. Nekad es neesmu jutusies nultā. Ar to šobrīd pietiek.

Un galu galā, dzīvīte dažkārt pieprasa cīkstiņu, sak, nu, nu, parādi sevi, pierādi sevi. Un tu rādi. Rādi, ko māki.

Leave a comment »

Mēs esam. Un viss viens.

Es nekad nebiju domājusi, ka tik traki iemīļošu un tomēr regulāri īdēšu par savu rutīndarbu. Bet īdēšana galvenokārt noris, jo man trakoti patīk gulēt, un izvelšanās no gultas labā noskaņā pēc astoņu stundu miega šķiet nesasniedzama.

Un ir jau arī tas ziemas nogurums, ai, kā ir. Prātu lauž.

Izmisīgi. To pavasari. Lūdzams.

Leave a comment »

Ziemassvētku spriedelējums bez Ziemassvētkiem un Jaungada apņemšanās šoreiz.

Vārdi krājas un teikumi karājas gaisā. Prātiņš ieslēdzies pieaugušo mōdē. Darbs kaulus nelauž, bet prātiņu dažbrīd ir kur palauzīt. Tas visnotaļ priecē. Burbuļūdens dzirkstī glāzē, sirsniņā ieplūst siltums. Ir beidzot tā vissirlabi sajūta. Tā vien šķiet, ka beidzot ir pienācis tas pieaugšanas brīdis un tā vispārējā pilnības sajūta. Viss ģeniālais patiesi ir vienkāršs. Un šis ģeniālais ir man blakus, un tad arī viņš ir tas, kas manu sarežģītību līdzsvaro. Ir tā harmonija. Es esmu atradusi un pati lēnu garu atrodos. Un tad saprotu, ka apkārtējo cilvēkradību rīcības un komunikācijas mēdz būt tik nejauki maldinošas un pārpārēm nepatiesas un ka bija brīdis, kad to pašu varēju teikt par savu cilvēkradību. Bet tad tu mācies. Tu mācies būt tāds, kāds esi. Mācies lobīt sevi no tām pašuzmeistarotajām čaulām, tiem mūriem, kas visapkārt. Un tad tu saproti. Cilvēkam ir tendence sarežģīt dzīvīti. Tas allaž kalpo kā attaisnojums. Sev.

Un tad tu palaid vaļā. Lēni un līgani, jo nevar visu uzreiz. Tad iestātos disharmonija. Cik ilgi vācis, tik pat ļoti ilgi nākas laist vaļā.

Ir man mācība nekāpt vairs uz tiem pašiem grābekļiem. Bet nu man ir arī mācība pacelt tos grābekļus un novietot kādā attālākā stūrītī. Un vairs neattaisnoties sev. Jo… nav jau par ko. Smaids. Viss iekšiņās dzirkstī. Tas laikam no tā burbuļūdens.

Leave a comment »

Piešķil un tad nošķil.

RIP manai Carismiņai. Nākamais jāpērk Bembis, ko tur daudz. Tā ir diagnōze.

Leave a comment »

arī man pienāk šāds laiciņš

Dažreiz es vienkārši nezinu.

Un ir pagājis tas laiciņš, kad mesties dzīvītē. Ir iestājies mieriņš un need to settle down. Un deminutīvi joprojām manā leksikā ir īpaši iecienīti. Čilliņš un pīsiņš. Un visam pa virsu smaids. Viss reizēm ir vienkāršāk, nekā mēs gribam atzīt.

Leave a comment »

teju fināls

Mentola klepus sīrups dedzina rīkli. Rudens atkal ir iekļuvis iekšiņās. Jack London naturālisms un darvinisms tik ļoti valdzina, un tik ļoti uz īsu brīdi. Grāmatai ir pienācis gals, un man ir pienācis gals, un jānozūd ir klavietūras klikšķos. Tikšķos. Laiks, kā vienmēr, steidzas. Un es, kā vienmēr, nesteidzos izprātuļot, kā piepildīt virtuālās lapas ar sociālā darvinisma ideolōģijas pamatprincipiem. Atmiņās joprojām esmu Francijas vīnogu laukos, kur viss bija vienkāršs, un ne miņas no akadēmiskiem prātuļojumiem.

Bet

Laiks iet. Un man laiks iet.

Un drusciņ iet ciet.

Leave a comment »

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.