Yet another milestone

Es jau te deprītī biju iegrimusi. Pohuj, pielika pie algas, un viss čikiniekā. Rādās, ka tas bija tas, kas nepieciešams. Un rādās, ka šoreiz man nospļauties par skaistu valodiņu.

Leave a comment »

Sienāži sisina, pērkons iet, turi savam sunim muti ciet.

Satiku mātīti. Smagnēja alkohola dvaka ieplūst mašīnā līdz ar slēptiem pārmetumiem un vainas apziņu, un solījumiem. Es skatos un vēroju, cik ļoti cilvēks pats ir spējīgs ieviest savā dzīvītē maldus. Kas zina, varbūt tas ir iedzimts. Pārņem vispārējs nelabums, es norobežojos. Ģimenes saites, mļe.

Pēdējās dienās zūd ticība cilvēkiem. Mēs visi savā prātiņā esam sapisti, es atvainojos. Katrs savā veidā. Paēdis neēdušu nesapratīs. Un mēs visi esam badā. Famine. Skaists vārds ar atbaidošu nozīmi. Un greed. Otrs no tā pirmā izrietošs. Cilvēcības faktors te neeksistē. Negribas atkal ieberzties. Cik nav nācies sevi no laba prāta nomocīt līdz spēku izsīkumam. Ja reiz teicu, ka I despise social media, tad šobrīd skaidrs ir viens, I actually despise people. Iekšējais Veindenbaums pamodies. Nekad neesmu uzskatījusi, ka cilvēks ir jēdzīgs radījums, bet tas allaž bijis prātuļojums globālā līmenī. Nu mani māc šaubas, ka ikviens indivīds ir apveltīts ar veselo saprātu. Sevi, protams, ieskaitot.

Dzeltenas rozes stāv uz galda un atgādina par aizejošo mirkli.  Gribas aizmirst savu esību. Vārdi virknējas teikumos, es izplūstu stāstījumā, kamēr Gilmora sōliņš griež ausīs. Un – There’s no way out of here, when you come in, you’re in for good. There was no promise made, the parts you played, the chance you took. 

Bet, ja reiz bija kāds, uz ko paļauties, tad tagad taču esi 21. gadsimta sieviete. Pati, redz, to izcīnīji, pati arī baudi augļus. Es labāk savās prāta nezālēs iegulšu, nekā pakļaušos mākslīgo ziedu valdzinājumam.

Bet jāatminas, protams, ka ne viss ir tik melns, kā mans prātiņš to mālē. Rudens.

Leave a comment »

Tu salsi, salsi, man pieskaroties…

Vēss aliņš ieplūst manī gluži kā rudens. Prātiņā skan Genesis That’s All. Pietrūkst dzīvītē roka. Pietrūkst kaut kā pamatīga, kas noliek pie vietas. Netīši filoloģiskas vārdu spēles (roks un roka). Bet varbūt tā ir tā zemapziņa. Varbūt man pietrūkst tās rokas (to roku?), kas noliek mani pie vietas. Ikrīta filoloģiskie prātojumi nu pārcelti uz vakariem. Es cenšos ar sevi sadzīvot, rast kompromisu starp savām divām dabām. Laimībiņas ir iztecējušas, iestājusies iekšējā ziema. Iesūnošu savā darba dunā līdz nākamajam pa-vasarim. Tā es pa vasarai nodzīvoju, līdz apledo kodols. Paglabāšu līdz nākamajai vasarai, kad beigsies termiņš.

Leave a comment »

Paspēlēsimies mazliet

Sēžu ceturtdienas vakarā un satraukti lakoju nagus. Pelēkus. Jo par daudz krāsas rudens nesīs. Jāsaglabā harmonija. Iekšā nemiers dīda. Jūtos klaji neapmierināta. Ar sevi gan vairāk. Agrāk domāju, ka cilvēkattiecības un savstarpējā komunikācija ir gaužām vienkārša padarīšana. Te nu es smagi maldījos. Pieaugušiem ļautiņiem patīk spēlēt spēlītes. Acīmredzot bērnības atraudziņa. Bet rādās, ka šīm pieaugušo spēlītēm ir ārkārtīgi grūti izprast noteikumus. Neviens tevi neapskaidro, neiedod noteikumu lapiņu, ko pirms spēles palasīties. Sak, spēlēsi un sapratīsi. Un tu spēlē. Tu spēlē līdzi. Bet skaidrāks nekas nekļūst. Sāc noprast, ka katrs spēlē pēc saviem noteikumiem, un viss notiek.

Smalkjūtība. Es smalki izjūtu katru spēles niansi. Katrs mazais zaudējums iecērtas serdes apvidū. Iestājas vispārējs apnikums. Gribas nospļauties, pagriezt muguru un parādīt nejauku žestu. Nu, vismaz mēli. Jo es tā nespēlējos.

Katram ļautiņam reiz iestājas lūzuma punkts. Tas laiks, kad pieaugam. Tas ir laiks, kad laužam, aizlaužam, salaužam sevi. Jo jāietilpst tai stereotipu kastītē. Zārkā. Naivums un patiesums sāk šķist kā absolūti neloģiskas emocijas, rīcības. Mēs pamanāmies visu tik ļoti sarežģīt, ka paši sapinamies sevis mestajos tīklos. Riebums pārņem katru ķermeņa šūniņu. Gribas teikt, paklau, mīļo cilvēk… Bet apraujies, jo vai tad vērts? Vai vērts triekties ar galvu sienā? Tu apraujies, atkāpies. Palūkojies vēl pēdējo reizi uz šo pieaugušo dzīves abstrakcionismu un ietinies rudenī. Pēc ziemas miega modīsies pavasarī. Varbūt tad pasaule būs nostājusies sāvā vietā. Varbūt.

 

Leave a comment »

Romanķika

Man ir attiecības. Ar darbu. Mēs satikāmies pagājušā gada septembrī. Viņš nebija tas, ko meklēju darbā, bet es nolēmu why not give it a shot. Es negribēju būt viena. Es negribēju būt bez darba. Laika gaitā viņš man pierādīja savu vērtību. Mēs lēni un pamatīgi saaugām kopā. Kļuvām nešķirami. Mēs dzīvojam atsevišķi. Dienas es pavadu pie viņa. Brīvdienas, vakarus un dažkārt agros rītus viņš ciemojas pie manis. Mums kopā ir interesanti. Bilingvāls tas mans darbs – reizēm runā angliski, sak’ pārtulko. Reizēm – nekorektā latviešu valodā, sak’ izlabo. Es viņam mācu latviešu valodas gramatikas un stilistikas normas, viņš man rāda filmas un seriālus. Reizēm es no viņa nogurstu, reizēm man viņa ir par daudz, bet es nespēju atteikt. He excites me. Viņš ir daudzpusīgs. Mēdz būt neglābjams romantiķis, citkārt stāsta man kumēdiņus un kļūst bezgala bērnišķīgs.Viņš vienmēr mani atbalsta un ir blakus. Arī šobrīd, kamēr rakstu, viņš saldi snauž mana datora dzīlēs, gaidot, kad ķeršos pie darba. Viņš ir mana pasaule, mans viss. Tomēr uz divām nedēļām jūlijā nolēmu take a break, bet jau tagad jūtu, ka bez viņa dažbrīd nezinu, ko iesākt

Tādas attiecības es atzīstu. Un occasional booty call, jo ar darbu man ir platoniskas attiecības.

 

Leave a comment »

mūžsenās patiesībiņas darba tirgū

Man šobrīd ir randevū virpulis ar iestādēm, kas uzdod mūžsenos jautājumus par to, ko es esmu gatava dot šim uzņēmumam, kā es sevi raksturotu, ko es darītu attiecīgā problēmsituācijā, un vispār, draudziņ, kāpēc te? Īstenībā jau, kāpēc ne. Tas ir gaužām nogurdinoši censties sevi pārdot, jo, lai cik pašpārliecināta un mierā ar sevi nebūtu, man tomēr ir patīkami būt humble. Es varu! Bet kāds noteikti var labāk. Arī es dažkārt varu labāk par sevi. Mēs viens par otru labāki esam, un mēs visnotaļ esam labāki par to, kā mēs sevi redzam. Vajag tikai motivāciju, vajag pareizo gaismu, un mēs redzam, cik labi. Un jā, arī tad vienmēr var labāk.

“Tevī ir potenciāls,” man saka, “Bet tu esi otrā…”

“Mēs varam tev piedāvāt ko citu!” man teic. “Bet arī tur es varu gadīties otrā”, pie sevis nodomāju, daudz nebēdājot.

Es esmu mierā būt otrā, apzinoties, ka pienāks diena, kad būšu pirmā. Nekad es neesmu jutusies nultā. Ar to šobrīd pietiek.

Un galu galā, dzīvīte dažkārt pieprasa cīkstiņu, sak, nu, nu, parādi sevi, pierādi sevi. Un tu rādi. Rādi, ko māki.

Leave a comment »

Mēs esam. Un viss viens.

Es nekad nebiju domājusi, ka tik traki iemīļošu un tomēr regulāri īdēšu par savu rutīndarbu. Bet īdēšana galvenokārt noris, jo man trakoti patīk gulēt, un izvelšanās no gultas labā noskaņā pēc astoņu stundu miega šķiet nesasniedzama.

Un ir jau arī tas ziemas nogurums, ai, kā ir. Prātu lauž.

Izmisīgi. To pavasari. Lūdzams.

Leave a comment »